Šorīt bija sajūta, ko varētu raksturot kā pretēju Rozmarijas bērna epizodei, kur aiz smalko kaimiņu sejām pavīd dēmonu viepļi.
Vispirms asinis uzsita autobusu gaidošais vīrelis, kurš nebija varējis izdomāt neko labāku (© A.Puškins), kā uzvilkt Krievijas futbola izlases kreklu, kas pēdējā laika aktualitāšu kontekstā pielīdzināms sarkanai lupatai liellopu aplokā. Bet pēcāk, jau iekāpjot transporta līdzeklī, tur kā parasti rītos, priekšā bija tuklais babulis, lai neteiktu resnā vecene (gados jaunāka par mani), kuras miesasbūve patiesībā gan ir gluži vienaldzīgas, jo patiesībā nīgruma iemesls ir viņas niķis allaž demonstratīvi nosēsties ejas pusē, nepārprotami signalizējot, ka nevēlas, lai viņai kāds nosēžas blakus. Parasti domās novēlu, lai nākamajā pieturā viņai tiek kāds paģirains zīle, kas, ne pārāk bieži, tomēr piepildās. Tāpat jau nebūtu sēdies, jo tas ir laiks, kad pensionāri kārtojas kāšos, un pēc pāris pieturām tāpat būtu jāceļas, lai dotu vietu kādam nāvei parādā esošajam.
Pēcāk, laikam un riteņiem ritot, nevilšus pamanu, ka vīrs krievu futbola formā ir pagalam sasprings un tāds kā nobijies, vai vismaz nedrošs. Un laikam jau arī ne visai gudrs, jo krievu panākumi futbolā ir tādi, ka krekls zinātāju acīs izskatās apmēram tik pat smieklīgi kā brazīliešu pēc spēles ar vāciešiem. Bet sievišķis uz brīdi parāda cilvēcīgu seju, kad kādā no pieturām iekāpj sieviete ar bērnu, tam uzsmaidot.
Nav jau viss vienmēr tik ļauni, kā pirmajā mirklī šķiet.