Ja pirms neilga laika žurnālistikas virsotne bija nokopīpeistot LETAi iesūtīt preses relīzi, tad tagad pārkopē tviteri. Krievi teiktu nedārgi un nikni!

Viena no kaitinošākajām tehnoloģijām, kas jel kad izgudrota, ir graylisting metode e-pastu aizsargāšanai no spama. Ja nezinat, kas tad ir guglējiet, ja ziiet - izsaku līdzjūtību! Nu labi, īsumā - saņēmēja pasta serveris atsaka jebkuru vēstuli, kas sūtīta pirmoreizi, sūtītājs par to tiek aplaimots ar attiecīgu paziņojumu viņa pastkastītē, ja esi cilvēks, nevis spambots, sūti vēlreiz. [šajā vietā jābūt lamuvārdam]! Labi, jums ir visas tiesības sargāt savu pastkastīti, bet tad nezvaniet un histēriski nepaģēriet, kur ir prasītais fails, kāpēc aizvien to neesat saņēmuši!

Pirms kāda laika cibiņš kuršganievērokokurškonkrētiuzraksta savā cibā minēja, ka vislielāko atsaucību gūstot ieraksti par seksu. Pārbaudīju - neko liela atsaucība vis nebija. Atļaušos izvirzīt hipotēzi, ka vispopulārākie varētu būt ieraksti par citiem cibiņiem. Uzraksti par kādu visu patiesību, un gan jau atsauksies gan tie, kuri piekrīt, gan tie, kuri ne. Un kāds vēl uzrakstīs bezcibulaikā. Ja svara kategorija liek būt piesardzīgam, var izlīdzēties uzrakstot, ka redzēji cibiņus sapnī, sak, šonakt tā gulēju, tā gulēju, un redzēju sapnī... (seko saraksts ar 423 cibiņiem). Vēlams pievienot detalizētu redzēto darbību aprakstu. Diemžēl es par jums nesapņoju, piedodiet, ja varat, tāpēc jāizlīdzās ar to, ko redzu, kas faktiski atbilst pirmajam manis minētajam gadījumam. Un tātad, vakar autobusā redzēju unpy līdzīgu pasažieri. Pāris pieturas apsvēru vai nevajadzētu pieiet un apsveicināties, vai varbūt izsaukt dakteri... jo tas baltais spīdīgais uzvalks un lietussargs... Tad tomēr nospriedu, ka alojos, tas nevar būt!

Pusplikās meitenes izbrīnā atskatās uz manu adīto jaku. Zinu, zinu - 27 grādi. Bet ko iesākt, ja darbā kondicionieris!

Blade runner soundtreks ir mans miega meldiņš. Uzlieku autobusā austiņas, un jau pie otrā-trešā gabala sāku klanīties. Turklāt viss viens, rīts vai vakars. Šovakar ar, klanos autobusā, uzgriezis to pašu ierakstu visai skaļi, lai cauri neskan visi tie mehāniskie čīksti, krakšķi un brakšķi (vai autobusus nemaz neremontē, tikai ik pēc 30 gadiem nopērk jaunus?). Neko neredzu, jo klanos, neko nedzirdu, jo Vangelis. Un te pēkšņi viens it kā iebļauj ausī. Tā, ka es pat palecos. Pēc tam izrādījās, ka ne ausī bļauj, un ne man, un pat nebļauj, bet tā tāda balss aizmugurē sēdošajam vīram, skaļa un tieši tajā frekvencē, ko austiņas neslāpē.
Tā izskatās, ka es atkal te ņerkstu! :( Nav jau tā, ka viss ir tik slikti. Vienkārši laiku pa laikam izdomāju kādu nelaimi, par ko pašķendētos, lai jūs nesāktu mani apskaust, ka man apkārt neviens neslimo un nemirst, un cunami mani neķer, un krītošās lidmašīnas.