Tā sanācis, ka šogad neapzināti, bet gluži vai sistemātiski likvidēju robus erudīcijā, kāpju pāri savām antipātijām un iepazīstos ar Mihalkova filmām. Kopš bērnības viņš palicis atmiņā kā piedzēries muižnieks ar čigānu taboru apkārt - pagalam nesaprotami, tāpēc mulsinoši. Ak nē, bija arī sers Henrijs un auzu putra. Tas bija jautri. Un pārgalvīgais autobraucējs, kuram sodu talons bija ielaminēts, tāpēc autoinspektors nevarēja izkniebt caurumu (kādreiz datorizēto sodapunktu vietā bija talons, kurš par katru pārkāpumu tika izkompostrēts un, trīs caurumi vienā "kategorijā" draudēja ar kaut ko, visdrīzāk ar tiesību zaudēšanu, jo par pārrunas ar astrologu, tfu, t.i. psihologu kā sodu, tolaik vēl neviens nebija iedomājies). Un kaut kad no vēlākiem laikiem, kad Lielā Un Nedalāmā bija jau sadalījusies pirmreizinātājos, palikušas kaut kādas mieles par kaut kādiem it kā viņa šovinistiskajiem izteikumiem publiskajā telpā. Ko viņš teica, protams, dzirdējis netiku, un vai vispār teicis, zvērēt neņemos. Bet vai tad nepietiek ar to, ka gribi kādu nemīlēt? Iemeslu vienmēr var atrast!
Bet, atgriežoties pie kino, kaut kāda prāta aptumsuma brīdī novilku Saules nogurdinātos, un, noskatījies, jutos gauži saviļņots, ka pat pēc kāda laika, neskatoties uz valdošo viedokli, ka nav vērts, noskatījos arī turpinājumus. Varbūt patiešām nevajadzēja. Bet tad,pāris dienas atpakaļ, slēdzot kanālus, uzdūros filmai 12. Dzirdēts par to bija, ka  esot Lumeta filmas pavājš rimeiks utt. Tomēr tās 5-10 minūtes no filmas vidus pārliecināja, ka vēlos to redzēt. Ko arī tikko paveicu, par ko tagad steidzu ziņot.
Nevaru pilnīgi droši apgalvot, ka esmu redzējis Lumeta variantu. Droši vien vajadzētu sameklēt un noskatīties, lai varētu spriest salīdzinošās kategorijās. Bet sižets bija pazīstams. Domāju, no pašu amerikāņu vēlāku gada rimeika. Bet ar visu to, ka jau iepriekš zināms, kas un kā, elpu aizturējis sekoju līdz notiekošajam uz ekrāna, jo tie personāži tik spilgti, un aktieri tik labi.

Piecēlos ar misijas apziņu, taču pusmiegā neko konkrētu neatradu, tāpēc tikai ierakstīšu, ka jūs visu darat nepareizi, ne kauna, ne goda, neviens labs cilvēks tā nedarītu, un vispār, tas ir kaut kas neiedomājams.

Kāpēc runājot par nākotni, it kā prātīgi cilvēki lielākoties cenšas uzsvērt slikto? Aiz piesardzības, sak, ja kļūdīšos, neviens ļaunā neņems un kļūdu acīs nebāzīs, vai tāpēc, ka patiešām nekā laba vairs nebūs? Lai nu kā, nav par ko viņus mīlēt, jo nogalina cerību un liek ciest vēl pirms nelaime pienākusi.