Šonakt sapnī mani piemeklēja lāics. Lācēns, ja esam precīzi. Tas plosījās un lēkāja apkārt kā tāds kucēns, ik pa laikam rotaļīgi iekampdams rokā. Ja godīgi, tad arī pēc skata tas vairāk līdzinājās Braienam Grīfinam no Family Guy nekā lācim, taču titros skaidri bija norādīts - lācēns. Kādā brīdī tas pēkšņi jautāja: "Vai mana mamma atbrauks?". Kad apstiprinoši pamāju: "Un tad jūs atkal brauksiet prom?". Pēcāk, kādam vīram acenēs un ar bārdu iedunkāju sānā un teicu: "Paskat tik, runājošs lacis!" Viņš pavīpsnāja, tad teica: "Tas jau vēl nekas. Es te nesen robotu saprogrammēju. Kad iedevu tam noklausīties ierakstu, tas uzreiz pateisa - runāja lācis", un pagrabināja kabatā uzgriežņu atslēgas. Bet es nevarēju aizmmirst, ko teica lācis, un acīs sariesās asaras. Par laimi modinātājs mani izglāba.