No rīta pabiju darba intervijā, bet tagad uz vakaru sāku apsvērt, vai man patiešām vēl ceturto darbu vajag.

Lūk, iedomājieties tikai, te Cibā, kaut starp mums, iespējams mēs viņu satiekam diendienā, vai ik pa laikam, un pat sveicinam viņu, iespējams, neko nenojaušot... Bet tas redīsiņš* pa to laiku, kamēr mēs neko nenojaušam, dzeram ar viņu alu, vai aicinām uz randiņu, vai labi, to es moklusēšu, ja nu bērni lasa, viņš pa to laiku iesniedez reklāmas maketu ar sadalītām krāsām. Lūk, PDF ar 4 lapām, un katrā lapā viens kanāls. Nē, nu labi, man ir idejas, ko ar to iesākt, piemēram, nosūtīt maketētājiem tikai Cyan, pēcāk atrināties ar to, ka pārējās lapas nepamanīju, bet bu kā lai neapbrīno radošā gara lidojumu un uzņēmībui šito figņu sataisīt.

* - sk. kinofilmu Fortūnas džentlmeņi.

Bērnībā baidījos, ka, ja apēdīšu ēdienā iekritušu matu, tas aptīsies ap sirdi un nožņaugs to... vai man?.. vienvārdsakot, būšu beigts. Godīgi sakot, vēl līdz šim neesmu drošs, t.i. neesmu izmēģinājis un konstatējis, ka tas tā nav, un ka matus var droši ēst.