Šaubas un izmisums, tas bija tas, ko varēja vērot 2 minūtes pirms desmitiem vakarā pie Rimi kases, kad viens jauneklis, kurš bija aizņēmis rindu, noprasīja otram, kurš pa to laiku bija uzņēmies furažiera pienākumu pildīšanu: "Kāpēc Tu paņēmi mazo Jamesson? Domā, mums pietiks?" Un tad tas otrs, vispirms apskatīja pudeli un konstatēja, ka patiesi tā ir tikai 0,5, un tad uz pulksteni, tad plauktu virzienā, un tad atkal uz rindas galu, un uz plauktu. Bet es uzreiz sāku apsvērt, vai nevajadzētu paņemt pāris kg cukura un pārkaltm tējkannu par kandžas aparātu.

Šķiet, kaut kur tepat cibā manīju norādi uz interviju ar Mārtinu, kurā viņš sūdzoties, ka fani piemīlējušies un neliek mieru, pieprasot arvien jaunus un jaunus Troņu spēļu turpinājumus. Uz to varētu vien teikt nedirs, vecīt ja! Vai tu kaut vienu grāmatu esi pabeidzis tā, ka varētu uzskatīt stāstu par pabeigtu? Taču jau nē! Allaž pēdējā lapā sarkaniem iedomu burtiem deg vārdi "Palieciet kopā ar mums!"
Tagad laikam jābruņojas ar pacietību jāpievēršas kam citam, jo angliski visu to senlaiku anturāžu nepievarēšu, bet krieviski pēdējai grāmatai pagaidām pieejams tikai pirmais sasteigtais tulkojums.

Ziniet, tas lielkoncerts... Tad jau pērn skolēniem skanēja labāk. Un tagad autobuss nenāk. Būs jāpaliej nakšņot Rīgā, parkā uz soliņa.