Klīstu tukšā dzīvoklī no istabas uz istabu, domādams, ko labāk gribētu iesākt. Visstulbākais bija ieslēgt datoru, ko patiešām biju sev nozvērējies nedarīt. Aizbildinos, ka vajadzēja pārkopēt failus no viena datora uz otru. Diena pagalam.
Vakar trīs stundas pagulēt, uzreiz pēc darba, bija tieši tas ko vajag. Nereti jūtos mazliet neēŗti, ka skrienu prom no viena darba prom uz otru, vai no otra uz pirmo, vai vēl kaut ko pasākt, nenogūlies priekšā ambrazūrai. Un tad es mēmi saucu sen uz pludmali devušās personāldaļas virzienā: "Kāpēc jūs izvēlaties problēmas, nevis vienkārši pajautājat cik tu gribi par to, ka celsies un aizmigsi ar domām par mums?"
Un kopš vakar noskatījos, ka Stārkam nocērt galvu, negribas tālāk nedz skatīties, nedz grāmatas lasīt. Tiku licis uz viņu lielas cerības.

Nekādi nespēju atcerēties kas ir odd, un kas ir even, katru reizi uznāk šaubas un jāmeklē vārdnīcā. :( Ja vēl kāds nieks, tad nekas, bet aizsūtīt drukāties vai sabeigt pārsimts lappušu failu nekad nav patīkami.

1 porcijai ņemiet pusglāzi kuskusa... Atvainojiet, bet kurš tagad šo "porciju" apēdīs?!