Ik rītu braucot vienā un tajā pašā laikā, redzu vienus un tos pašus cilvēkus. Vieni, piemēram, strādā tepat pāri ielai mistiskā kantorī ar metāla durvīm un kodu atslēgu, un lieliem logiem, aiz kuriem it kā nekas nenotiek, tajā pat laikā ir sajūta, ka kaut kādi umpas-lumpas tur tomēr rosās. Citi kaut kur tālāk, kādā vietā, kuru no šejienes nevar sakatīt, kas zin, kas tur aiz pasaules malas vispār ir. Taču, ja reiz viņi ik rītu turp dodas, tad kaut kam jābūt. Principā, viņi varētu kalpot par pierādījumu tam, ka zeme ir apaļa (lūdzu at vainojiet dažādu zinātņu doktori, kuri atsrādā Vatikāna piešķirtos grantus!). Taču īĪpašs prieks, ja ne vienīgais, ir par kādu daiļa dibena un kāju īpašnieci ar sprādzienu makaronu fabrikā uz galvas. Viņa parasti izkāpj no tramvaja pirmā vagona, es no otrā. Tā arī ejam līdz krustojumam, kur katram jādodas uz savu pusi. Tas mazliet atgādina muzeju, kurā muzeja tantiņa stumj krāvēju ratiņus ar Afrodītes skulptūru, bet tu tai seko pielāgojoties ratiņu pārvietošanās ātrumam. Reizēm šķiet, ka tas prieks man ir par dibenu kā tādu, štrunts par īpašnieci. Pusgada laikā tā arī neesmu palūdzis viņas Cibas niku, lai piedraugotu. Sākumā to pamatoju ar kačoku, kurš no rītiem bieži vien ceļu uz darbu mēroja kopā ar viņu. Tajās reizēs, kad gaļas pārstrādes gremošanas atkritumos kombināta līdzās nav, attvēsinu sevi ar domu, ka visdrīzāk viņa pati ir baigā sterva. Tad, kad jāpamato bezdarbība, mēdzu būt apbrīnojami radošs.