Apmazgājām kursu pabeigšanas sertifikātus. Meitenes klientu menedžeres, kas iepriekšējās dienās nepārprotami bija likušas manīt, ka, ja jau nu darba laikā apkārt blandamies, vajadzētu prasties, un vēl pirms brīža jautri čaloja, krāsojot lūpas un citādi pošoties, klusiņām sēdēja pa kaktiem, kopā ar puspriekšnieku malkojot pašu atnesto šampanieti. Īpaši gādāto Jākobs Krīgers vai Fredijs Krīgs, kas gan tos spēj atšķirt, priekšvārdā, un kaut ko, kas izklausījās pēc diviem ebreju okupētu palestīniešu ciematu nosaukumiem, zemāk uz etiķetes, nācās malkot pašiem, pamazām slīgstot tādā pat mēmā depresijā kā viesi. Varētu vien piebilst: kā mani tas nogurdināja! Tas bija izsauciens, un nevis jautājums.

Nepievērsu uzmanību, kas tur bija sākumā, jo pārraide dūdo fonā tāpat vien, lai nesajuktu prātā viens pats milzīgā istabā ar datoriem, bet tas Tautas balss "Lūdzu, piedod!" ir viens pilnīgs pizģec! Apbrīnojama spēja uztaisīt lētas pašizmaksas šovu no citu dzīvēm.