Izmisis, ka flibusta.net visa kā ir tik daudz, ka nevar vien izvēlētie, kam ķertie klāt tūlīt, bet ko atstāt vēlākam laikam, kā pie salmiņa pieķēros pēkšņi atmiņā atausušajam faktam, ka kolēģis (patiesībā divi, viņi tik joka pēc uzvārdus uz vāka uzrakstīja caur defisi) savulaik sarakstījis gāmatu, kura guvusi itin pozitīvas atsauksmes, un to td varētu izlasīt. Kolēģis gan tā tīri nosacīti. Strādājām zem viena jumta, un vienā kases lodziņā saņēmām algu, bet darījām katrs savu. Principā zināju kā viņu sauc un kā izskatās. Arī ta svisai nosacīti, jo reiz gaiteni pamanīju it kā pazīstamu seju, taču bez trīskāršā zoda, un vispār viņa bija reizes divas mazāk. Ar citiem viņa spalvasbrāļiem, ja esam precīzi - māsām, izveidojās ciešākas attiecības. Viena no viņām, pirms devās labākos medību lauos un kļuva par smalki glancēta žurnāla redaktori, divas-trīs reizes dienā nāca lūgt palīdzību cīņā ar niķīgo printeri. Man labpatikās cerēt, ka viņa pati tīši veica nenoskaidrotas manipulācijas ar savu datoru, lai tik būtu iemesls pārmīt dažus vārdus ar mani, taču viņa tajā neatzinās. Es arī nekad nejautāju. Bet, atgriežoties, pie iepriekš pieminētās grāmatas, maziet palasījis, atcerējos par visiem tiem Breibederiem, Velbekiem un vēl nez ko, un noformulēju ģeniālas literatūras formulu. Raksti, ka viss ir sūds, un publika tevi dievinās, jo viss ir lielāk sūds, jo ģeniālāks rakstnieks. Es tika nesaprotu, kāpēc darīt kaut ko, priekš cilvēkiem, ja viņus tik ļoti nemīli. Bet nu... vai mazums pasaulē ir lietu, ko es nesaprotu.
1 raksta | ir doma
