Lūk, runā, ka Zoščenko esot satīriķis utt., kas ir tāds kā jautrības apsolījums. Paņēmu palasīt Перед восходом солнца, bet man no tās ne tikai ne kripatas jautrības neradās (nē, nu labi vien ir, ko es te zviegšu skaļa balsī nakts vidū, kad visi guļ), tieši otrādi, depresiju uzdzina.

Jau kuro dienu mani nepamet sajūta, ka... Nē, patiesi, vai tas nav interesanti, ka visi pametuši, bet sajūta nepamet?