Vienu vakaru atgriežos samērā laicīgi, kad meita vēl plinkšķina savus klaviergabalus. Ieklausos, kaut kas tā kā pazīstams, pajautāju, esot no kinofilmas par Parīzi. Aha, pie sevis saku,  skaidrs. Un kamēr viņa tur tā ņemas, sameklēju telefona falu glabātuvē attiecīgo albumu un skaņdarbu. Un, kad viņa beidz spēlēt, saku, nāc, paklausies, es ierakstīju, kā tu tikko spēlēji. Viņa klausās tā ļoti zmanīgi un emocināli, pārdzīvo katru noti, ik pa laikam iesaucoties "ak!", un tad atkal "vai!", un beigās bažīgi noprasa "Vai es patiešām tik slikti spēlēju?"

Pa brīvdienām sistēmadministratoram nav nācis miegs un, kā šodien atklāju, beidzot uzlicis manam datoram pēc Jaunāgada nopirkto CS5. Baigi kruta, kā apskatījos. Piemēram, InDesignam parādījusies Span Columns iespēja . Nu gluži kā Ventura 5 deviņdesmitajos gados.

Cilvēks ir diezgan prognozējams radījums. Ja tiek palaista kāda datorizēt a sistēma, kur katrs var tikt klāt, tad gandrīz katrs arī mēģinās to tūlīt pat, darba laikā paklikšķināt, nenovēršami visu uzkarot.
Lai paliek ziņkāre un nepadarītie darbi - mēs taču varam cerēt, ka tie ir tie, kuri plāno jaunus nodokļus, kuri šobrīd slaistās. Tad jau lai turpina vien! Palūkosim uz elektronisko tautas skaitīšanas sistēmu no ētiskās puses. Vai nav tā, ka katrs, kurš pieskaitās internetā, nolemj bada nāvei vienu Latvijas iedzīvotāju? Redz, ja izrādītos, ka paši nav pieskaitījušies, nāktos vien ņemt darbā skaitītājus un sūtīt pa mājām, un maksāt viņiem algu. Lai arī īslaicīgi, bet tomēr kādai daļai iedzīvotāju būtu iztikšana. Runāt par kādu budžeta ietaupīšanas iespēju, ja nebūs jāņem darbā skaitītāji, laikam nebūs vērts, jo, ja nauda projektam piešķirta, tad tā tiks iztērēta jebkurā gadījumā.