Šodien pagalmā uzradās šogad vēl nekustinātā auto īpašnieks un mēģināja izrakties no kupenas, kas daļēji bija sabirusi no augšas, bet daļāji traktoru sastumta. Pakašājās, pakašājās, taču bz redzama entuziasma. Tad uz brīdi pazuda, tad atkal uzradās. Tad vēl atsāka snigt, un radās iespaids, ka uzsnieg vairāk nekā viņš pagūst nomēzt nost. Gandrīz vai jārīko totalizators, vai viņš brauks pirms pavisam nokusīs sniegs.

Kārtējo reizi patrādījušies kaut kādi gatavi strādāt ņēmēji, kārtējo reizi vajadzētu kaut ko saštukot, lai nodemonstrētu, ja ne gluži augstāko pilotāžu, tad vismaz prasmi nesēsties bez šasijas, un pārliecinātu viņus galīgi un nenovēršami, un kārtējo reizi tā vietā, lai intensīvi štukotu par TO, jau kuro dienu domāju, ka patiesībā nafig man viņi nebūtu vajadzīgi un kapā viņus gribētu redzēt, vislabāk strādātu tepat, ar šiem pašiem cilvēkiem, ja tikai drusku vairāk maksātu. Un vispār, mani mazliet māc šaubas, vai maketētājam vajadzētu būt tam cilvēkam, pie kuram būtu jānosedz visa ambrazūra: "Redz, kur mums ir viens medikaments, tagad fiksi izdomā sloganu, vizuālo tēlu un pričendāļus, un vismaz 3 variantus, un neaizmirsti zinātniski pamatot".