Kopš bērnības mani vajā fragmentāras atmiņas par kādu filmu. Nosaukumu neatceros, un arī sižetu ne. It kā tur bija kaut kas par ceļošanu laikā, it kā tur pagātnē tika tīši sarīkots ugunsgrēks dzīvoklī, it kā no gāzes lampas dzīvoklī, it kā tur bija tāds stikots aizslietnis kamīna priekšā, varbūt tā bija Anglija. Un nav tā, ka atceretos, ka tā bija varen laba filma. Neko vairāk kā iepriekš rakstīju atsaukt atmiņā nespēju. Drīzāk tas ir tāds pats urdītājs, kas neliek mieru, kad nevari atcerēties kādas slavenības vārdu, seja ir acu priekšā, bet vārds izbiris no atmiņas, vai kad pačib kāds priekšmets, par kuru esi pārliecināts, ka tam tepat kaut kur jābūt, tikko bija, bet nu vairs nekur neatrodi. Un kamēr neatcerēsies vai neatradīsi, zāle vairs nav zaļa, un dzīvot nav vērts.
Nav jau tā, ka es par to nemtīgi domātu. Šoreiz gadījās piemērota filma, gan pēc izlaiduma gada, gan pēc ceļojuma laikā spriežot. Nekādas cerības neloloju, taču kas zin...

Ātri iepazinies ar eglīšu cenām, uzsmaidīju pēdējam biznesmenim, kuru aptaujāju, bet sev klusībā teicu: "Tu, fedr, esi gan jucis, gan krietni stulbs, taču ne jau tik ļoti".