Te nu mēs esam! Es vienā galda pusē, kāju pirksti, nosalušie, atļaušos piezīmēt, otrā.
Vajadzētu par kaut ko satraukties, tā dikti, dikti, tad būtu par ko uzrakstīt.
Es te lauku pa laikam tā bažīgi pārskatu līdzpilsoņu ierakstus, vai nebūs kaut kas par mani. Šodien piemēram, kāda jauniete būtu varējusi nikni šķendēties, ka viens vecis nemitīgi bārstīja pa autobusu savu bagāžu, garderobes piederumus un kabatu saturu, līdz uzgāzā kaut ko smagu viņai uz kājām. Vai gandrīz uzgāza, ck var spriest pēc tā, ka nebļāva. Lai gan varbūt kliedzienus nedzirdēju tāpēc, ka viņa audzināta pacietīga, iecietīga utt. Smoļnijā, vienvārdsakot. Vai arī tāpēc, ka ausīs man bija austiņas, un neko dzirdēt vienkārši nevarēju.

Nesaprotu, kāpēc lietotāju kopienā "Vajag" parādās tādi ieraksti kā "Pērku kreisās kājas zeķi" vai "Pērku apenes ar sirsniņām". Ja reiz tu jau pērc, tad ko vēl tev vajag?
Varbūt ir laiks izveidot kopienu "Lielos"?

Aizgāju noklausīties Ziemassvētku vēstījumu darbaļaudīm - sliktāk vairs nebūšot, tie, kuri pārdzīvošot pirmo kvartālu, dzīvošot ilgi un laimīgi, un sadzert ar reklāmas aģentēm, ko šajos 15 gados te, laikam, darīju pirmoreiz. Ņemot vērā  to, ka citi maketētāji ilgi neuzkavējās, šis varētu būt varen prātīgs taktisks gājiens, vismaz ceru, ka tā, jo, grozies kā gribi, ar savu pasūtījumu viņas var doties kā pie viena, tā pie otra. Jūtu līdz visiem tiem, kuriem uzturēt labas attiecības ar vajadzīgajiem cilvēkiem ir ikdiena!

Aizmirsu, ka jābrauc mājās skatīties hokeju.