Pārnācu no kārtējās darba intervijas. Pēdējā laikā apmeklēju tādas divreiz nedēļā. Nu jau tas ir kļuvis par sava veida sportu. Parasti tieku uzņemts ar labi tēlotu sajūsmu. Dažviet piedāvā kafiju, reizēm ļauj izvēlēties, sak, ja negribi kafiju, vari dabūt arī vienkārši ūdeni. Scenārijs allaž viens un tas pats - no sākuma viņi stāsta, cik labi, pēc tam es stāstu, cik esmu labs. Pēc tam esam nonākuši līdz jautājumam par algu. Tikai vienreiz izdevās izprovocēt sarunbiedru, lai viņš pirmais nosauc summu (tā nebija neko laba), parasti pirmajam ir jāsaka man. Tad intervētājs atgāžas atpakaļ krēslā un sāk kaut ko ne visai sakarīgu runāt. Šodien, patīkams izņēmums, uzreiz pateica, ka viņi to nevar atļauties. Dvēselē nerealizējies zinātnieks-eksperimentators būdams, katru nākamo reizi saucu to arvien mazākus skaitļus, līdz viendien attapos, ka tā summa jau sen ir zem nabadzības sliekšņa (118 Ls uz vienu ģimenes locekli), tad sāku to pamazām paaugstināt ar domu, ja nu kādreiz tomēr izdodas ko sarunāt, lai es patiešām būtu ar mieru pie viņiem strādāt.
Pa šo laiku bijuši divi gadījumi, kad trāpījušies gatavi ņēmēji. Pirmoreiz Tehnoland par televizoru pārdevēju. To direktore paziņoja pa telefonu, pat neapskatījusies, kā es izskatos. Diemžēl darbalaiks tieka piesolīts tāds, ka man vairs neatliktu nekādas iespējas kaut kur nopelnīt iztiku. Un otrs - apbedīšanas birojs. Ar viņiem nevienojos tāpēc, ka algu maksāt atteicās kategoriski, tikai procentus, un klienti jāgādā pašam.

Pagrieziena punkts filmu industrijā bija palēlināto kadru izmantošana asa sižeta filmās. Tas ļāva vairāk kā divkārt samazināt izdevumus par filmu, elektrību, aktieru un tehniskā personāla algām, picu utml. Ražošana kļuva rentablāka, atbrīvojās līdzekļi, ko ieguldīt lielāka izmēra afišu izgatavošanai. Visi laimīgi.

LETA: Latvijas preses izdevēju asociācija vērsusies ar priekšlikumu valdībā no nākamā gada piemērot akcīzes nodokli tualetes papīram.

Žults mučeles smagā nasta. Esmu noguris un domāju darīt pašu prātīgāko, ko vien var darīt - mest mieru. Darbs nav zaķis, darbs ir trusītis ar pūkainām ausīm un ļipu, mežā neaizskries.
Starp citu, rakstiet vien par grāmatām, ko lasāt un kas gājušas pie sirds, jo nereti tas ir pats labākais veids, kā atrast ko jēdzīgu lasāmu. Un nevis meditēt bibliotēkā pie plaukta uz vāka krāsu.