Kādreiz, man šķiet, biju neatlaidīgāks un spītīgāks. Visu nemaz nestāstīšu, jo negribu atcerēties, bet, kad skrējām, pirmos gadus, kamēr vairāk nopakaļus citiem sanāca skriet, lai arī kā gāja, līdz galam aizklunkurēju. Pēc tam bija sajūta, ka dzīvotājs nebūšu, bet toties baigais gandarījums. Bet tad kādā brīdī, kad jau bija nobaudīts, kā tas ir būt priekšā un kādreiz arī vinnēt, tāpat vien aizvilkties līdz galam vairs nebija interesanti. Un, kad vienreiz esi atmetis ar roku un izstājies, sak, ja nevaru būt pirmais, tad otrais nemaz negribu, tad nākamreiz tas jau šķiet pats par sevi saprotams. Tagad man šķiet, ka tā bija baigā kļūda!

Šonakt sapņoju, ka mani vēlas pieņemt darbā. Un ne tāpēc, ka es būtu ar mieru strādāt par mazāku algu nekā citi, bet tāpēc, ka no tiesas vēlas tieši mani.
Intervija jau beigusies, taču mani uz izejas pusi neviens nevedina. Saviesīgi tērzējam. Pa laikam istabā uzrodas pazīstamas, bet sen neredzētas sejas. To īpašnieki miedz ar aci un zīmīgi smaida. Nāk svešinieki un sit uz pleca. Visi tik laimīgi, ka arī pats tāds sajūtos. Beidzot nāk pats Lielais Priekšnieks un spiež roku, un daudznozīmīgi bilst, ka priecājas. Pagaidi, kāds iesaucas, vēl (seko sabiedrībā zināmas personas, no tām, kuras pašas it kā neko nedara, bet kuras allaž aicina visu komentēt, vārds) lai uzzina! Kā, viņš arī te, jautāju. Protams!
Un tad nemanot ir pienākušas darbadienas beigas. Bet es nekur vairs nevaru atrast mēteli. Un visi pēkšņi kļūst tādi steidzīgi, ka pat nepiedāvā parasto operas variantu - noplīsušu lietusmēteli ūdeļādas kažoka vietā. Man gan kažoks nekad nav bijis. Nez, kā uzreiz nesapratu, ka viss izskatās pārāk labi!
Tagad, kad esmu pamodies un mazliet tā kā samierinājies ar mēteļa zaudējumu, saprotu, ka sapnis bijis zīmīgs, ar morāli, ja jums tā labāk tīk. Un tā būtu - ja kāds pret tevi izturas nepamatoti jauki, tad gan jau kāds pamats tam tomēr ir. Tu tikai vēl neko nenojaut!