Skatījos Vācijas un Ganas spēli un savā nodabā štukoju vai ir kādi varianti, lai abas šīs komandas turpinātu cīņu astotdaļfinālā, jo no šīs grupas tās abas man simpatizēja visvairāk. Tomēr īkšķi turēju par vāciešiem, uz kuriem liku lielākas cerības turpmākajā turnīra gaitā. Kaut kad ap pirmā puslaika beigām, kad Kreipāns jau reizi sesto dalījās savās nenovērtējamajās dzeltenajā presē pasmeltajās zināšanās par Buatengu radurakstiem, iedomājos pārslēgt uz krievu valodu. Tur Karpuškins vēsā mierā, neliekoties ne zinis par vētrainajiem uzbrukumiem pretinieku vārtiem, ko pamīšus sarīkoja viena vai otra komanda, stāstīja par 1954.gada pasaules čempionātu, kurā vācieši esot piečakarējusi ungāru komandu. Ticis galā ar nebūt ne īso atskatu futbola vēsturē, arī Vaļera ierunājās par Brāļiem Buatengiem, jo viena no viņiem vectēvs kā reiz spēlējis tajā pašā 1954.gada Vācijas izlasē. Tūlīt pat pārslēdzu atpakaļ uz latviešu valodu, taču arī tur nebija nekāda glābiņa. Šķiet, pa šo laiku Kreipāns bija izsmēlis visu citu sakāmo un atgriezies pie Kevina Prinsa un Džeroma sirdi plosošās ģimenes sāgas. Tajā brīdī es sāku rēķināt vai nav kādi varianti, ka no grupas tālāk iziet Serbija un Austrālija, lai turpmākajās translācijās vairs nenākas klausīties par Buatengiem.

Neatceros, vai maz kādreiz esmu redzējis kā vienā spēlē iesit divus golus pa tiešo no sodiņa. Un cik tur trūka, lai būtu arī trešais!