Pabeidzu vēl vienu šaha partiju. Pusotru mēnesi bakstījāmies, bīdot figūras no vien lauciņa uz citu. Kā tādi indiāņi pa krūmiem, lavoties klāt un gaidot brīdi, kad otrs nožāvies, lai tad blieztu ar vāli. Tad vienu dienu man tā kā apnika, tā kā sāka likties, ka nojaušu viņa nelietīgos nolūkus, un, lai pabobāju nervus pagāju ar zirdziņu pretinieka karaļa virzienā. Viņš divas dienas apdomājās un padevās. Nemaz nezinu, ko viņš izskaitļoja, un arī nejautāju. Palika neērti par cūceni.