Šovakar atcerējos kādreiz laikmeta padzērienu šnabi ar poļu indīgi zaļo kivi limonādi. Nez vai tagad ko tādu kāds vispār mutē ņemtu! Jo vairāk tāpēc, ka viena no neaizstājamajām sastāvdaļām jau kur tie gadi kā nav manīta.
Pēcāk sāku pieminēt cilvēkus ar kuriem tas kopā darīts. Piemēram, reiz ar kolēģi nosēdējām viņas virtuvē līdz rītam, kamēr beidzās viens no ingredientiem (ha, limonāde) un papirosi. Viņa bija jaunāka, bet jau šķīrusies, es vecāks, bet neko no tā visa nejēdzu, taču mums vienalga bija interesanti - divi Preses nama stāvi kopīgu darbabiedru.
Vai cits kolēģis. Tas pārmaiņas pēc bija mans vienaudzis, un, kā jau ar džeku, bija interesantākas lietas ko pārrunāt - futbols. Pagājušogad viņš nomira.
Citi? Tie kādreiz pavīd TV vai internetā, bet ej nu sazin, vai es viņus tagad atceros tāpēc,  ka baudīta tā pati augstāk minētā jifte, vai tāpēc, ka laiku pa laikam rēgojas acu priekšā. Godīgi būtu tos diskvalificēt.

Klausoties Bila Evansa trio disku "Waltz for Debby" (1961), laiku pa laikam fona var dzirdēt sarunas, smieklus un trauku šķindoņu. Šķiet, ieraksts veikts kādā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā.