Lūkojot sausiņus šodienai, megagastronomā pamanīju vietējā cepuma maizītes Valdemāriņš par 9 kapeikām gabalā. Vizuāli un pēc sastāva, nenokodu un nepagaršoju, tās šķiet identiskas kādu laiku atpakaļ tur manītajām maizītēm Valdemārs par to pašu cenu. Tikai šīs ir mazākas izmērā. Tā ka demunitīvu viņi ir lietojuši  īsti vietā.
Tas, savukārt, atsauca atmiņā agros deviņdesmitos, kad cenas mainījās ne dienām, bet stundām. Biju paradis iet no fakultātes Ausekļa ielā uz treniņu Daugavas stadionā ar kājām, ne jau tāpēc, ka naudas nepietiktu trolejbusam, turklāt trolejbusam galapunkts, kā reiz, viens bija pie fakultātes, bet otrs - pie stadiona, turklāt brauciens, salīdzinot ar visu pārējo, maksāja smiekla naudu, ne tā kā tagad, bet vienkārši aiz tā iemesla, ka laika bija gana. Pa ceļam mēdzu iestiprināties picērijā uz Kārļa Marksa ielas, tagad tur, šķiet, ir kaut kādi pelmeņi/pankūkas. Lūk, atšķirībā no citiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, viņi cenas vis nemainīja katru dienu. Ja pirmdien tiki ēdis picu par 180 rubļiem, tad arī piektdienā tā maksāja tieši tik pat. Tikai, ja pirmdienā picas diametrs līdzinājās šķīvja diametram, tad līdzpiektdienai tā bija sarukusi līdz 2/3 vai pat pusei. Tad atkal pienāca pirmdiena, ēdamais tika pārcenots un picas ripa atkal bija izpletusoes pa visu šķīvi, lai nedēļas laikā dienu no dienas atkal ruktu arvien mazāka.