Ciba mazliet līdzinās autobusam. Nu, tur iekāpj bars skaļu jauniešu, sataisa lielu troksni, runā galvenokārt filmās noklausītās frāzēs svešās mēlēs. Vārdu daudz, jēgas maz. Citi atkal iekāpj klusiņām, nosēžas stūrītī un cenšas nevienu neapgrūtināt. Labi audzināti vai pārāk aizņemti, atkārtojot reizrēķinu. Varbūt tikai nedroši. Citreiz iekāpj večuki/večiņas. Un burkšķ visu ceļu, reizēm spontāni izveidotos diskusiju klubos, biežāk koros, citreiz paši par sevi - kāds jau tāpat sadzird, pat ja neizrāda. Ir tādi, kas ne ar vienu nerunā, tikai iekrekšķas pa laikam. Nevar saprast, vai lai atgādinātu par savu eksistenci, vai tikai lai iztīrītu rīkli. Un tad vēl tie daudzie radio, kas no visiem stūriem nepaguruši atskaņo vakardienas ziņas vai vienas dienas hītus. Ir, protams, arī tādi, kuri sabiedriskajā transportā nebrauc, jo ir labāki. Nu, kaut kā tā.