Bērnībā man ļoti garšoja siers. Un nevis kurš katrs, bet noteiktas šķirnes. Kādas tieši neatceros, taču tas bija ar caurumiem. Uzdrošināšos apgalvot, ka caurumi bija pati garšīgākā vieta sierā. Reiz, kad biju jau pieaudzis, nu labi, labi, vecs, uz iepakojuma izlasīju, ka tas draņķis, ko man jāēd, nemaz nav siers. Siera vietā tajā pašā iepakojumā un tajā pašā vitrīnā pārdeva siera produktu. Patiesībā man jau sen bija aizdomas - viņi bija pasākuši aizbāzt caurumus. Ja to pārdotu kubikmetros, kā patērētājs tikai priecātos, taču to pārdod kilogramos. Ar to nedienas nebeidzās. Jo tālāk pagātnē palika padomju vara, jo mazāki kļuva caurumi, jo mazāk siers... ups! siera produkts garšoja pēc siera. Nesen pamanīju, ka ražotājiem sirdsapziņa tomēr ir, un viņi to pārkristījuši par siera produkta izstrādājumu. Tā lūk!