Manuprāt Latvijā maketētāji no sevis iedomājas pārlieku daudz. Ja papētam lieteratūru un kino, tad nevienā no darbiem, kurā atainota laikraksta redakcijas vai reklāmas aģentūras ikdiena, maketētāji kā maznozīmīgi personāži atbīdīti pakaļplānā tālu aiz māksliniekiem, visu veidu rakstītājiem, menedžeriem, biroja vadītājiem un apkopējām. Faktiski viņi kā tādi nekur  neparādās, atminos tikai vienu filmu, kurā viiņi tika garāmejot pieminēti sakarā ar steidzamām izmaiņām avīzes pirmajā lapā.

Interesanti, ka dzeltenas sešstaru zvaigznes un tādas pat krāsas atstarotājus cilvēki nēsā nelabprāt, turpretīm dzeltenus iepirkuma maisiņus, kas nepārprotami liecina, kur viņi bijuši un ko  darījuši, nemaz nesmādē.

Pēkšņi piemetās kaut kur kaut kad dzirdēts šlāgeris un nelaižas vaļā, jau nez kuro stundu. Tā arī sēžu un dungoju pie sevis žūpoja bērza zarā tralalā-lā-lalalā...
Tralalā tāpēc, ka vārdus neatceros, tikai melodiju.

Nez kāds nelabais dīdīja pusdienlaikā aiziet garām gastronomam un ielūkoties grāmatnīcā. Tur pašā proekšā nokrautas kaudzē Grobovoja mācība un cita īpaši vērtīga lasāmviela. Taču kā par nelaimi citā pamanīju kaudzītē pamanīju sarkanos vākus un atcerējos, ka jau pāris gadus biju taisījies nopirkt palasīt. Tā nu tagad esmu ticis pie Kartona kareivjiem un, acīmredzot, negulētas nakts. 

Aizspied ausis! Tā kārtīgi. Un paplet acis plašāk! Varbūt pat izboli. Lai varu pateikt acīs, ko par tevi domāju.