Izmetu mazu līkumu pa bērnības takām. Ēku silueti aizvien tie paši. Bet citādi viss pilnīgi citādi. Piena veikalā, kur mājupceļā no skolas pirkām saldējumu, bet citreiz nācām pēc piena pudelēs ar baltajiem folija vāciņiem, tagad ir aptieka. Grāmatnīca, tā bija atsevišķā ēkā, tādā kā parka paviljonā, tur allaž smaržoja pēc tipogrāfijas krāsas un papīra, tagad ir skastumkopšanas salons. Pa starpu starp bijušo piena veikalu un grāmatnīcu aizvien rindā vairāki veikali. It kā viss tas pats - maize, gaļa, saknes. varbūt vienīgi savā starpā samainījušies telpām. Un vēl, tagad tajos visos vairāk vai mazāk, no visa pa druskai pārdod. Šnabenē tagad ir humpalbode. Bet ķīmiskājā tīrītavā, kurp nesām uzfrišināt skolas formas, tagad mīt supermārkets, un no saldskābā ķīmijas smārda tur vairs nav ne nieka. Kā par brīnumu neatradu tur ne vienu pašu bankomātu. Droši vien skaitās ekonomiski depresīvs mikrorajons.