Senos laikos dzīvoja kāda jaunuve, kura drausmīgi gribēja precēties. Visas citas, kā cilvēki, no rīta kautri vaicāja vai tu man piezvanīsi, bet mūsu meitietis, kā acis vaļā, tik daudzināja gribu pie altāra, gribu pie altāra. Galu galā viņa visiem zaj*bala, un tika izsūtīta uz Eiropas tālāko punktu. Bet ciematu, kurā viņu nometināja, nodēvēja par Gribaltāri. Pēcāk tā vieta nonāca angļu pārvaldījumā, bet tie, kā zināms, visi šļupst un neko nespēj izrunāt, kā priekšā uzrakstīts. Tā ar laiku miesta nosaukums pārtapa par Gibraltāru, kādu mēs to pazīstam vēl šodien. Ja sadomājiet turp aizceļot, brauciet bez bažām - nešpetnais meitietis sen jau viņā saulē.
1 raksta | ir doma