Pēkšņi atklāju, ka darba datoram pietrūkst mājās mūždien kaitinošā datora navorota - toučpada, ko parasti izvairos lietot. Būtu ērti, kad lasi kaut ko no ekrāna, galvu uz rokas atspiedis, paskrollēt tekstu tālāk, kad esi ticis līdz ekrāna maliņai. Bet tā jāpaceļ galva no rokas, jāmeklē  pele, visas trās bultiņas un Page Up/Page Down arī labajā pusē ;(

Hmmm, pārlasīju uzrakstīto un nodomāju, ka vārduļotāju lēmējbars, šito izlasījis, šobrīd griež vēnas, kamēr priekšsēdis, ieziepējis striķi un cilpu kaklā uzlicis, taisās nolēkt no rakstāmgalda.

Nu lūk, skapītis salikts. Visnotaļ pieklājīgā ātrumā. Šķiet, varu apgalvot, ka esmu apguvis poļu mēbeļu uzbūves principus un instrukcijā lietotos apzīmējumus. Vienīgi eņģu sistēmu neesmu līdz galam izpratis. Te vēl būs jābruņojas ar pacietību un skrūvgriezi un jāpadarbojas, lai nobalansētu durvis. Bet ieprepriekšējos kopā liekot, lielāka loma būs bijusi veiksmei kā meistarībai.
Un gumijas āmurītis rullē nejēgā! Lai arī līdz šim biju pārliecināts, ka esmu to iegādājies prāta aptumsuma brīdī.