Šodien autobusā, nosēdies pie loga, izlikos, ka lasu, bet pats štukoju, kāpēc jūtos tik labi. Laikam tāpēc, ka neviens nebija nosēdies blakus. Vairāk par visu neciešu tos, kuri apdraud manu teritoriju. Pļāpīgus dzērājus, apsēstos ar pārliecību, ko viņi nespēj paturēt pie sevis, un tos, ar lielajiem pautiem, kuru dēļ, viņu ceļgali baksta katrs savā autobusa sānā.

Nāk rudentiņis, Būs bargā kundze, trairai-ru-rai-rai-rai trairai-ru-rai-ra

Koldreksu vajadzēja nopirkt!  Lai gan man no tā nekad nav palīdzējis. Ja nu vienīgi kā pašiedvesmu stimulējošs līdzeklis. Iedzer un pie sevis domā pēc minūtēm 20 jāpaliek labāk. Pēcāk nevari saprast kāpēc vieglāk nekļūst, tad paskaties pulkstenī - nu ja, tikai 15 minūtes pagājušas. Un tad, vēl  pēc piecām, saki nu lūk! Kā ir? Un ir sajūta, ka kājās ielīst siltums, kaklā vai rs kaķi neskrāpē, TV krāsas kļuvušas spilgtākas un Barons beidzot apspēlē lauku puišus, kas atbraukuši no kaut kāda Lietuvas  ciemata.