Skatījos "Baltijas vētru" un, kad šie bija tikuši līdz jeņķu slepenajiem cietumiem Eiropā, nodomāju, lai ko ar tie kino taisītāji izfantazētu, vienmēr kāds izrādās to iedomājies un jau realizējis  dzīvē.

Šleseriem uz stabiem ir tāds trūkums, ka saprotami tie kļūst tikai pēc paskaidrojumu saņemšanas. Un apnicīgi. Bet citādi, protams, asprātīgi izdomāts, varētu pat teikt  talantīgi. Bet nu tas Tautas partijas TV šops! Ou, mai gad! Uz dibena man uzmetās pumpa, naktīs nevarēju aizmigt, sieva bija nikna, mašīnai inžektors niķojās, taču, kopš lietoju rozā tualetes papīru, burkāni dārzā aug griezdamies!

Pusdienlaikā satiku Vilhelmīni. Viņa pastāstīja ka gājusi pieteikties par stūmēju sieviešu bobsleja komandā. Izturējusi visus fiziskās sagatavotības testus un veselības pārbaudes, taču treneris padzirdējis, ka viņa dungo stundu stāvu domādama, kam lai sēžu kamanās, un patriecis.

Patiesībā konduktores ir kuces, un no sirds nožēloju, ka pirms pāris dienām vienai no viņām jutu līdz, kad mazu padsmitgadīgu kucīšu bariņš tiranizēja, nepērkot biļeti. Tagad man par to ir pilna kabata ar viena un divu santīmu monētām. Karma? Buļļu kakas, ne karma.

Šķiet, mūsu istabā ieviesusies relatīva kārtība. Ja parasti šefs, vadājot pa kantori ārzemniekus un augsti sēdošus viesus, iemaldījies pie mums nosaka nu a zdesj ļuģi rabotajut un žigli vedina ciemiņus tālāk, tad šodien viņi uzkavējās pāris minūtes, pat pavēroja roku un peles kursora kustības.