No rīta pirms izskriešanas pa durvīm pēkšņi atcerējos, ka puķes nav lietas. Patiesībā, atcerējos, ka atcerējos vakar, bet mazgādams vīnogas aizmirsu par savu labo gribu un apņemšanos. Nu tad uzlēju. Lai podiņos ir dubļi, un floras iznīkšanā varētu vainot kādu citu dabas kataklizmu, ne ieilgušo sausuma periodu.

Skolā latviešu valodas skolotāja mani nemīlēja, tāpēc īpaši centos viņai izpatikt un rādījos acīs pēc iespējas retāk. Tā arī daudz ko neuzzināju un neiemācījos. Piemēram, tikai šorīt, lasot laikrakstus, uzzināju kā pareizi jāraksta vārdu "pizģec".

Denis Olivier.

Vesels lērums kvadrātainu bilžu, tādas kā man patīk. Pat nespēju izvēlēties vienu, ko ielikt ēsmai lai ievilinātu skatīties.
taču īpaši gribu izcelt šo attēlu sēriju, kā kaut ko atšķirīgu.

Iespējams, ka nemaz neesmu nemaz tik slinks un nīgrs. Tikai periodiskas nīkšanas un neziņas nomocīts. Varbūt jāpārstāj tik agri braukt uzdarbu un, kā kādreiz, jāierodas ap diviem, lai ap diviem postos prom no šejienes.