Turku sarkanie greifrūti Stokmanī ir vienkārši ekselenti! Vajadzētu atcerēties atkārtot.

Stings, šaubu nav, ir 20 gadus sena jaunības trauma. Tomēr pirkt biļeti neskrienu. Pilsētas ielās izlīmētās afišas nevieš uzticību, ka mēs ar koncerta rīkotājiem domājam par vienu un  to pašu.

Drausmīgi nāk miegs. Mājās palicis viens, es noteikti ēdu veselīgāk, toties pie miega tieku tikai homeopātiskās devās. Tā arī dienas un naktis rit, pusnemaņā. Bet nav ļaunuma bez labumā - ietaupu uz apreibinošu līdzekļu rēķina.

Slaisti!

Ja es kaut ko uz šīs pasaules nespēju saprast, tad tas ir entuziasms ik gadu rīkot miseņu konkursus. Ja nu vienīgi kā gadatirgu, kur noskatīt kārtējo pupaino padsmitgadnieci personīgai lietošanai tiem, kuri to var finansiāli atļauties (ieskanas neprasmīgi slēpta skaudība). Bet parastajam skatītājam pie TV mierīgi varētu rādīt ierakstā ik gadus vienu un to pašu. Diez vai kāds attaptu, ka ekrānā vīd pērnās pēcpuses. Vai varbūt esmu atpalicis, un kopš 1992.gada, kad pēdējoreiz skatījos, šajā pasākumā parādījies sižets, jēga vai jel kas cits, kas spētu piesaistīt uzmanību?