Vakar visu dienu jutos savādi. It kā viss kā ierasts. Kafiju iedzert nebiju piemirsis, pa tasītei ik pēc stundas. Viņpus ielai rosījās celtnieki, kā pieklājas, līdz pulksten 17.30, tad, kā arodbiedrība novēlējusi, visi pēkšņi pazuda. Gaisā virmoja svelme, ielās - krūtis un nabas. Tomēr kaut kas nebijā vairs tā. Bažīgi palūkojos uz karoga vietu pie ēkas. Tukšs! Tad aiztraucos līdz datoram un atvēru Saeimas mājas lapu. Nē, padomju vara vēl nebijaatjaunota. Atmetis cerības diagnosticēt šo sajūtu cēloni atvēru Cibu. Nu re! Izrādās pīpmaņiem pienākusi trigonometriskā konstante. Viņi jau sen to bija pelījuši! Ļaunā priekā saberzēu roķeles un devos atpakaļ ielās. Nosēdies kāda kroga [nosaukums izlaists, jo nespējām vienoties par reklamēšanas tāmi] vasaras terasē, pasūtīju Bitter Lemonœ™, un ar baudu, izstiepis kājas, pilnu krūti ieelpoju  tīras, tabakas dūmu nesamaitātas, izplūdes gāzes. Dzīve iet uz augšu.

Šodien trz pieminēja Boru. Personīgi pazīstams neesmu, ar Boru, taču viņa vārds iesēdās atmiņā, un turpināja mani vajāt arī pa to laiku, kamēr mēģināju iedabūt bumbu kurvītī. Starp citu Bors ļoti labi rīmējas ar vārdu hlors. Un vēl man radās aizdomas, ka Hlors arī ir kāds ievēropjams ķīmiķis vai fiziķis, vai vismaz galma alķīmiķis, par kuru es neko nezinu, jo tai laikā, kad to mācīja, slimoju ar angīnu.