Absolventu salidojumi ir kā nepiepildīto sapņu festivāls. Sapulcējas un konstatē, ka klases smukākās meitas trīskāšojušas savus labumus vai kļuvušas par mājas čībām. Savukārt gaišākie prāti nodzērušies vai virpo matrjoškas. Programmas nagla - samērīšanās ar ko kurš nopircis.

Pirmdiena. Darbs jau labu laiku kūsāt kūsā. Varētu pat teikt, ka pusdienas godam nopelnītas. Te atskan tālruņa zvans un kaut kur dzirdēta balss ziņkārīgi vaicā:
- Dziesmu pasūtījāt?
- Nē, bļin, picu! Un jau stundu atpakaļ. Cik var gaidīt!?

Kad skatos pa autobusa logu uz upē atspīdošajiem pretējā krasta uguņiem, kā trīcošas rokas vilktām svītrām, rodas vēlēšanās, lai brauciens turpinās visu nakti. Ne līdz kādai pieturai, bet līdz rītam. Un vislabāk vilcienā. Ne krustojumu, ne apdzīšanas. Visu laiku nemainīgā ātrumā, visu laiku riteņi klaudz vienā ritmā. Bet aiz loga aizzib attālas bezvārda ugunis. Un tā līdz kamēr iesnaudies.