Dzīve pilsētā pēdējā laikā kļuvusi bīstama. Pat ja izvairies no šaubīgām vietām un nepiedalies piketos un gājienos. Tā, piemēram, eju viendien pa Vecrīgu, te pienāk divi labi baroti dēlieši, 50-200-50, pirmais un pēdējais ir bicepsu apkārtmērs, un saka:
- Labdien, - tā dikti pieklājīgi, - labdien, mēs gribētu uzdot jums pāris jautājumus. Vai esat pamanījis, ka ir skolēnu brīvdienas?
- Ko, ko?
- Mēs te aptauju gatavojam. Avīzei 5min.
- Zinām mēs tās jūsu aptaujas! Man ir cilvēktiesības. Vai nu uzrādiet apsūdžibu, vai atšujaties!
vai arī citu dienu. Atkal esju pa Vecrīgu, sasodīti bīstama vieta, kā rādās, te pienāk pārītis. Nē, nē, it kā noprmāli - viņš un viņa. Aizšķērso man ceļu, tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ, un mīlīgās balstiņās bet draudīgi saturā, paziņo:
- Iesim parunāt par Dievu!
- Nē, - saku, - runājam uz vietas, citādi saukšu policiju! Kas zin kādas perversijas jums prātā... Tātad, ko man jums par viņu pastāstīt? Piedzima viņš neloielā Urālu pilsētiņā krievietes un inženiera ģimenē...
- Nē, nē...
- Ak, jūs gribējāt kaut ko viņam nodot? Nu sakiet ar, vakarā satikšu, izstāstīšu.
Ai, labāk nestaigājiet pa Vecrīgu! :(

Tā! Nu jau vairāk kā pusstundu neviens neko neraksta. Drīz atgriezīzies un sāks atskaitīties, ko sastūmuši māgā.