Uzvilku plānāku jaķeli. Lai nešķistu, ka Taškentā dzīvoju. Un cimdus ar cepuri somā! Nu atkal ir ziema, un rokas nosalušas. Tāpat ausis.

Kāpēc ļaudis saista ziņkārību ar garu degunu? Tādu, ko ērti pār plecu iebāzt kāda sveša pilsoņa darīšanā un, apļveidīgi kustinot galvu, izmaisīt cukuru viņa darīšanā. Patiesībā ziņkārībai ir tāds strups, stipri uz augšu uzrauts snīpis. Kā pie loga rūts piespiests. Un virs tā divas dzīvelīgas ačteles. Tas  ir obligāts priekšnoteikums! Tādas dzīvas un kustīgas, un vienmēr izsalkušas ieraudzīt ko jaunu. Cita lieta pētnieks ar stāžu. Tam noteikti piestāvētu tāds nedaudz saplacināts, varbūt šķībs uz vienu pusi, kādreiz aiz pārliekas ziņkārības un darba drošības tehnikas neievērošanas durvīs ievērts.