Dirnēju gastronoma rindā ar dienišķajiem sausiņiem. Garlaicības mākts vēroju apkārtni. Ceru, tas nebija pārāk uzkrītoši, un apsargs nenosprieda, ka taisos kaut ko nočiept. Aiz blakuskases ievēroju večuku, nu tādu kā Ēvalds Valters jaunībā - tai laikā, kad filmējās Mans draugs nenopietns cilvēks. Viņš drebošām rokām pogāja ciet naudasmaku. Turpat bija viņa nedaudzie pirkumi. Arī paciņa dotēto prezervatīvu. Ne jau tie, ko dotē no valsts vai ES budžeta, bet ar punktiņiem. Nodomāju "Nu, nu!.." Pēc tam "Ja man vēl šitā būtu iekšā!.." Bet tad, kad pamanīju, tos savāc jauneklis šlipsē, veikli izlocījies apkārt kasei klusi novilku "Nu ja, Heppī Velantain!"
ir doma