Sēdēju un slaucīju asaras, skatoties Pepiju. Vai nu baigi sentimentāls gabals, vai ar pats tāds palicis būšu. Lai gan viens otru netraucē. Vienbrīd starpbrīdī šķita, ka zālē pavīd kāda izbijusi kursabiedrene. Pēcāk nospriedu, ka lai kam gan tomēr ne. Viņa bija gadus 15 jaunāka. Varbūt šī bija viņas māte. Vai vecākā māsa.

Piektdienas vakarā slēdzu derības ar Darvina reinkarnāciju puķupodā uz palodzes, ja vien izdzīvošu, nekad un par ko vairs. Bet šodien, kad kļūvis labāk, lai neteiktu, ka aizmirsies kā bija, ieradies darbā, šķelmīgi piemiedzu aci - piedod, vecīt, piemānīju atkal!

Ja satiksiet, nogaliniet Santa Klausu ar visām viņa sasodītajām atlaidēm!