Braucu vakar vilcienā no Siguldas. Vakars jau bija klāt, pulkstens bija tā ap astoņiem, biju zolīdz līdz vēmienam - šļipse utt. Kad skaļrunī noskanēja dzimtās Zemitānu stacijas nosaukums, sāku virzīties uz izejas pusi. Atvainojiet... Vai atļausiet... Meitenīt, vai Jūs izkāpsiet... Sākumā ieinteresēti, bet tad jau nicīgi noskatījusi no galvas līdz kājām, viņa beidzot izgrūda: Nē!..

Dritvaikociņ! Savāds vārds, laikam kaut kāda latgaļu famīlija. Un tagad sāksim visu no gala. Tas tikai nozīmē, ka dienas pirmā daļa nodzīvota veltīgi, un otrai - neiepriecinošas perspektīvas.