Saņēmos un beidzot uzrakstīju Elēnai Ričmondei.
Sveika, Ļena!
Kā tev iet? Man iet labi. Paldies, ka atrakstīji! Skumji visu dienu vērties tukšā pastkastītē. Bet te pēkšņi tava vēstule. Vēlreiz paldies! Tagad esmu tavs parādnieks. Norēķināšos ar to pašu.  Aizsūtīšu kartiņu Pateicības dienā. Nu tad lai tev labi! Un atraksti vēl kādreiz! Ja nav grūti.
Vienmēr tavs
Fedrs.
P.S. Jā, Ciālis man laikam gan vairs nepalīdzēs, tāpēc neņemšu. Bet paldies par piedāvājumu.

Gadās, ieraugi ko  uzrakstītu, uz sienas, sētas, papīra galu galā, vārdu, frāzi vai veselu pantu, un pēkšņi pārņem sajūta, ka tas rakstīts tieši tev. Tā nu stāvi pie, tāda akmens, piemēram, lasi: "Pa kreisi iesi - zirgu zaudēsi, pa labi - pats būsi pagalam..." un, pakausi kasīdams, štuko "Ko nu!?".