Pēdējo nedēļu trīs laikā mans organisms izstrādājis savdabīgu reakciju uz tālruņa zvaniem, kas sākas ar vārfiem "parunāsim par tavu auto". Seja pārklājas pleķiem, sākumā nekonkrētiem, bet pēcāk tie izkārtojas rūtiņās, rokas sāk trīcēt, zobi kabēt, bet mati (no ausīm) - izkrist. Tagad, atkal, nepaguvu atbildēt. Bet, kad mēģinu piezvanīt pats, neceļ klausuli. Citādi nebūs, ka pagriezis aizdedzes atslēgu un uzgājis gaisā ar visu bleķu kaudzi.
Bet citādi man šodien visu laiku nāk pretīm cilvēki, kuri acīmredzami apmeklē sporta zāli, dara to uzcītīgi un neatlaidīgi, taču kaut kā ne tā, varbūt pārāk vienveidīgi. Labāk būtu puevērsušies hokejam, kā es, uz dīvāna pie televizora.