Klīstu tukšā dzīvoklī no istabas uz istabu, domādams, ko labāk gribētu iesākt. Visstulbākais bija ieslēgt datoru, ko patiešām biju sev nozvērējies nedarīt. Aizbildinos, ka vajadzēja pārkopēt failus no viena datora uz otru. Diena pagalam.
Vakar trīs stundas pagulēt, uzreiz pēc darba, bija tieši tas ko vajag. Nereti jūtos mazliet neēŗti, ka skrienu prom no viena darba prom uz otru, vai no otra uz pirmo, vai vēl kaut ko pasākt, nenogūlies priekšā ambrazūrai. Un tad es mēmi saucu sen uz pludmali devušās personāldaļas virzienā: "Kāpēc jūs izvēlaties problēmas, nevis vienkārši pajautājat cik tu gribi par to, ka celsies un aizmigsi ar domām par mums?"
Un kopš vakar noskatījos, ka Stārkam nocērt galvu, negribas tālāk nedz skatīties, nedz grāmatas lasīt. Tiku licis uz viņu lielas cerības.