Vienu vakaru atgriežos samērā laicīgi, kad meita vēl plinkšķina savus klaviergabalus. Ieklausos, kaut kas tā kā pazīstams, pajautāju, esot no kinofilmas par Parīzi. Aha, pie sevis saku, skaidrs. Un kamēr viņa tur tā ņemas, sameklēju telefona falu glabātuvē attiecīgo albumu un skaņdarbu. Un, kad viņa beidz spēlēt, saku, nāc, paklausies, es ierakstīju, kā tu tikko spēlēji. Viņa klausās tā ļoti zmanīgi un emocināli, pārdzīvo katru noti, ik pa laikam iesaucoties "ak!", un tad atkal "vai!", un beigās bažīgi noprasa "Vai es patiešām tik slikti spēlēju?"
ir doma