Atcerējos vēl vienu atgadījumu ar sportistu ģērbšanos.
Bija 1989. vai 1990. gads, VEFiņš spēlēja vienā no pēdējiem PSRS čempionātiem. Mačs notika Sporta manēžā. Komandas pirms spēles iesildās, mētā bumbu, staipās, tērpušās atbilstoši tā laika modei - virsjakas ar īsām piedurknēm un bikses ar spiedpogām sānos, tādas, ko brīdī, kad tās jānovelk, parauj aiz stakles, pogas atsprāgst vaļā, nomet un skrien laukumā. Pienāca brīdis sākt spēli, sākumsastāvs velk nost garos treniņtērpus un dodas laukumā. VEFiņš, kā jau mājās ierasts, tērpušies mēlnā. Četri jau noģērbušies, piektais - vai nu treneris nebija varējis uzreiz izlemt, vai pats tāds lēnīgāks, Andrejs Bondarenko ģērbjas pēdējais no starta piecinieka. Kad viņš novelk virsjaku, izrādās, ka ietērpies baltā sporta formā.
Bija 1989. vai 1990. gads, VEFiņš spēlēja vienā no pēdējiem PSRS čempionātiem. Mačs notika Sporta manēžā. Komandas pirms spēles iesildās, mētā bumbu, staipās, tērpušās atbilstoši tā laika modei - virsjakas ar īsām piedurknēm un bikses ar spiedpogām sānos, tādas, ko brīdī, kad tās jānovelk, parauj aiz stakles, pogas atsprāgst vaļā, nomet un skrien laukumā. Pienāca brīdis sākt spēli, sākumsastāvs velk nost garos treniņtērpus un dodas laukumā. VEFiņš, kā jau mājās ierasts, tērpušies mēlnā. Četri jau noģērbušies, piektais - vai nu treneris nebija varējis uzreiz izlemt, vai pats tāds lēnīgāks, Andrejs Bondarenko ģērbjas pēdējais no starta piecinieka. Kad viņš novelk virsjaku, izrādās, ka ietērpies baltā sporta formā.
ir doma