Kad aizeju uz bibliotēku, tur vienmēr priekšā viens un tas pats vīrietis. Sēž pie datora un kaut ko tur klikšķina. Man i aizdomas, ka dators ir tikai atruna, patiesībā viņš uzlicis aci uz bibliotekāri. Bet viņa allaž man smaida. Lūk,  ienāku, saku labdien, tā un šita, es jums te grāmatiņas atnesu. Viņa saka labdien, ļoti jauki. Un smaida. Diezgan uzkrītoši. Pirmajās reizēs, mājās pārnācis steidzu pie spoguļa apskatīties, kas nav kartībā, vai tur majonēze bārdā palikusi, vai degungals ar kečupu nosmērēts. Pēc tam, laikam ejot, samierinājos. Es tikai ceru, ka tas vecis nelīdīs kauties.