Par vakardienu. Mājās pārnācu vēlu – bija tumšs. Garīgais – nekāds. Mans iecienītais seriāls bija jau sen galā un man bija arī pamatotas, kā izrādījās, aizdomas, ka neviens mūsu vistu kūtī(darbā) to neskatās. Durvīs mani pa priekšu palaida kaimiņš un mēs šo to pārrunājot virzījāmies pa trepēm uz augšu. Ceļa galā gaisma nodzisa un pēdējo kāpņu daļu jau taustījāmies pa tumsu... Un te ... (khmm, ;o) neatminējāt) Un te, pie savām durvīm gandrīz uzdūros kam mīkstam un ļumīgam. Ar trīcošām rokām nospiedu slēdzi. Tas „kaut kas”, izrādījās kāds eleganta vecuma sievišķis. Pēc kurpēm un somiņas atpazinu, blakus trepju telpas iemītnieci. Prātā uzreiz pazibēja, tas, ka pēdējā laikā Valstī kriminālais elements pa kreisi pa labi mušī nost maiga dzimuma pārstāvjus... Pačukstēju kaimiņam, kas noliecās pāri guļošai:
-Nu? Vai elpo?
-Vai elpo, nezinu, bet smird jau pamatīgi, -jams iesmējās...
Skaidrs, jaukums sajauca trepju telpas... Jutos norūpējusies. ...Vispirms, mammis pagalam bojāja skatu manu durvju priekšā, otrkārt iekšā netiku, jo durvis vērās vaļā virzienā uz trepēm, treškārt, naktī solīja ap -2, jaukums riskēja ar veselību, a nu ja viņa kādam ir vajadzīga?
Kopā ar kaimiņu aizvilkām mammuci uz viņas trepēm. Sievišķis bija tā kā atmodies un kaut ko jautri purpināja. 4stāvā bija 3 durvis. Kuras durvis,- prasīju. Viņa noplātīja rokas un piemiedza ar aci...Piezvanīju pie visām. Vienas atvērās un mans palīgs jautri uzprasīja,- Jums sievieti vajag? -Vajag, vajag ,- atskanēja balss un jaukums ievēlās dzīvoklī...
Gāju uz māju... un kaut kā skumji palika. Nu, re, pat šitais kritušais sievišķis kam noderēja. A mani vot neviens negrib! Nu varbūt tikai Emīls, un arī tas savtīgos nolūkos, jo ļauju sēdēt uz ledusskapja, kasu šim aiz ausīm un mainu regulāri smiltiņas... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
