|
Aprīlis 9., 2008
f | 18:35 - reti gadās tā, ka gribas tā, ka trūkst vārdu no rīta sēdēju uz balkona, smēķēju, un vēlējos, kaut varētu palikt ilgāk tur, lai pagleznotu ar eļļas krāsām. bija auksti, bija neomulīgi un no skaistām ainavām vai patīkama pilsētas dzīvīguma skaņām ne miņas. autobusu izkratāmies no valmiermuižas var dzirdēt pie torņa pretējā pilsētas nostūrī. pat tanki brauktu klusāk. šodien man nepatīk kā skan tumbiņas. šodien man nepatīk, ka lekcijā visi klusēja kā mēmi. šodien man nepatīk vannasistaba vairāk kā jebkad. šodien man nepatīk vējš. šodien man nepatīk, ka man zvana. šodien man nepatīk, ka cilvēki runā. šodien man nepatīk, ka misters mačo-mak-mērglis iedrošinājās neizlikties, ka autobusā nav mani pazinis, un atrakstīja man tajos drugos.sasodīts.LB it kā es nebūtu skaidri un gaiši izteikusies vismaz divas reizes, ka es nevēlos ar viņu nekā kopīga un es gribu viņu out of my life! ja šodien būtu cita diena, man būtu nospļauties. bet šodien ir diena, kad man dažas lietas nepatīk. piemēram, īstenība. jo, īstenībā, es jau apmēram stundu, ja ne visas pilnas un apaļas divas, neaprakstāmi gribu iziet ārā uz tā paša balkona un dziļi, dziļi, dziļi ievilkt katru cigaretes dūmu. izsūkt dzīvību no cigaretes.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |