|
Oktobris 25., 2005
f | 21:26 - .atspulgs. Esat ievērojuši, kā sievietes (parasti tās ir sievietes), ejot
skatlogiem garām, pamet acis uz to pusi gandrīz vienmēr? Un kā ar
tumšākiem ēku stikliem? Un kā ar mašīnu sānu logiem? Un kā ar to
stacijas spoguļstiklu sienu? Tāds neuzkrītošs, šķietami paviršs skats
kā garāmskrienot.
Vai kāds vēl domā, ka viņas nopēta skatlogos izliktās preces (ļoti
izdevīgi, ja tur ir apģērbi vai kūciņas, nevis santehnika vai
makšķerēšanas piederumi)? Varbūt - novērtē stiklu tīrības pakāpi vai
arī cenšas saskatīt, kas slēpjas aiz tiem tumšajiem stikliem? Vai arī -
skats ir vērsts uz mašīnas salonu? Es meklēju mašīnu, un tagad novērtēju, kura un kā izskatās no iekšienes, zinies. Bet ar stacijas spoguļstiklu sienu - Ko? Nē, es vispār nekur neskatos.
Jā, izstrādājies jau reflekss - uzmest aci, paskatīties, novērtēt. Sevi.
Ko tik nepamanīsi - vējš matus sajaucis, šalle šķībi sasieta, ka tevi jupis, esmu uzbarojusies, jāēd mazāk vai hmm...šim krāsu salikumam nav ne vainas, vai arī nē, jāsameklē jauns mētelis un beigās tā, aizskatījos par ilgu, ē, kas tā par jaciņu? Tad jāuztaisa neapmierināta sejas izteiksme, kuras tulkojums varētu nozīmēt pārāk dārgi, eju tālāk, neviens neko nav redzējis.
Ko tik nepamanīsi - kāpjot augšā pēc dievišķās kafijas tases -
ieraudzīsi, ka kāpnēm ir stikla siena, kurā var redzēt, kā tas
vīrietis, kurš paliek sēžam pirmajā stāvā, paceļ galvu un seko tev ar
skatienu.
Kāpņu augšgalā noklepojos, esmu pazaudējusi balsi.
- Man lūdzu vienu Caffe Mocha. Lielo.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |