Neesmu šodien pat pieskārusies ekonomikas grāmatai. Pat nopirku žurnālu. Lasu to, lasu Vampīru hroniku..Nu nespēju pretoties..un negribu. Nē, gribu, bet nevaru..
Ik pa laikam mani pārņem neliels izmisums, ka vasarā nebūs, ko darīt, ka viss paliks pa vecam. Nebūs nekādu izmaiņu. Un tas sajaucas ar mirklīgu paniku par gaidāmo eksi.
Un vispār..es vairs nezinu, ko lai apēdu, lai man tūliņ negribētos taisīt divu pirkstu kombināciju. Šodien skrēju uz vannasistabu pēc katras ēdienreizes. Es bieži vien domāju, ka nedrīkstu, vienkārši nedrīkstu tā beigt savu veselību, bet šoreiz tas tiešām nebija atkarīgs no manis.
Galvenais - es vēl gaidu to braucienu ar klasi uz pirti.. Varēs redzēt, cik godīgs nu kurš ir.. Ja var ticēt dzirdētajam, tad lielākā daļa naturāli piekodīsies..tas man jāredz - kaut ko tādu palaist garām? No way, baby.
Bijušās klasesbiedrenes satiku. Nepazina mani.
Kāpēc es ejot pa ielu, vērojot cilvēkus, uzskatu viņus par mietpilsoņiem? Tāpēc, ka viņi vai nu uzkrītoši skatās, vai nu uzkrītoši neskatās man virsū? Nē, tas tikai tā..starp citu..Bet es viņus par tādiem uzskatu. Kas man devis tādas tiesības - kādu nosodīt?

Vampīri raud asinis. Fascinē, apbur, valdzina, piesaista mani tā hronika..vēl nepiedzīvotas izjūtas..