|
|
|
Jūlijs 15., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 17:37
Viss sākās tajā mirklī, kad ar viņu notika kaut kas tāds, kas,
viņasprāt, nekad nevarētu notikt. Kurpes papēdis ieķērās tuneļa režģos
un nedomāja pat kustēties no vietas, acī iekrita skropsta, bet roka
turpināja rakstīt atbildi uz kaitinošo īsziņu. Viņa nolamājās,
nevēršoties pie kāda konkrēta cilvēka vai būtnes, un tajā pašā laikā -
vēršoties pret visiem. Telefons nobēdzināts dziļi somiņā, viena acs
cieši aizvērta, kāja no kurpes ārā un cītīgi mēģinājumi atbrīvot kurpi
no uzmācīgā režģa. Kad viņu jau sāka pārņemt niknums, kurpe padevās.
Viņa aizgāja tālāk, it kā nekas nebūtu bijis.
Tomēr kaut kas nebija vis tā, it kā nekas nebūtu bijis. Kaut kas
pavisam noteikti bija nepareizi. Kaut kas bija nelabi. Nē, tās nav
slāpes, nē, tas nav karstums. Tas griežas vēderā, tas nenovēršami
griežas augšup. Roka pie kakla, sausas lūpas un neizturams karstums.
Jā, nu jau tas bija karstums.
Pietura. Tikt līdz pieturai, viņa domāja. Tad divdesmit minūtes.
Piecpadsmit, ja paveiksies. palasi grāmatu, viņa sev teica. Skābekli
man vajag, daudz, daudz skābekļa. Nelabums jau bija rīklē. Rūgtas
siekalas. Ak, dievs, viņa domāja. Ne te. Lai nu kur, tikai ne te.
Pacieties.
Burti acu priekšā izplūda. Aukstums, kas spiežas pa katru ādas poru
iekšā. Kļūst vieglāk. Jā, tā ir labi. Pietura. Mana? Jā, mana. Kāp ārā
taču, nu. Tā...pārej pāri ielai. Sarkanā gaisma. Pagaidi. Ej aiz
velosipēdista.
Ak, dievs, man vajag pieturēties. Viņa nosmējās pie sevis. Un tad pielika roku pie sirds. Otru pie mutes.
Ak, dievs, tā laikam nebija mana pietura. Stulbene! Nē, nu bet jābūt taču.
Ak, dievs, cik garš ceļš. Suns. Panika. Žogā robs. Nerej, tikai nerej. Nenāc. Ej prom.
Pareizais ceļš. Vēl mazliet, vēl mazliet. Pacieties.
Spļāviens.
Atslēga.
Mājas.
Ūdens.
|
Reply
|
|