vakar, pēc divu gadu noslēgtības, bērnudārzs tika atvērts, un bija mums pasākums. mazie cālīši pa atvērtajām durvīm nāca zālē un man uzreiz aizkustinājuma pilnas acis, visi vecāki uzreiz pieķērās pie kamerām, un tad mums bija priekšnesums - bērni mūzikas ritmā plivināja šifona lakatiņus šurpu turpu. nu, tie kustinātāji bija daži. viens bija izplūdis asarās. manējais stāvēja un ar lakatiņu rokās skatījās taisni uz priekšu ("man nepatīk dejot", viņš man vēlāk teiks, un "man gribas ēst."). jāteic, paldies dieviem, ka tā, jo - ja viņi būtu sākuši visi kā viens skaisti dejot - aizkustinājums būtu sācis tecēt arī pāri vaigiem.

pirms pāris nedēļām bija lielā fotografēšanās.

rīt ir leļļu teātris.

dzīve mutuļo.

pie manis, savukārt, vērsās viens uzņēmums, lai piedāvātu darbu, bet beigās starp mani un vēl vienu viņi izvēlējās otro. nu, varbūt arī šis darbs nebūtu bijis tik ērts tieši izbraukāšanas ziņā, jo viņiem filiāles gan daugavpilī, gan liepājā among others, bet tas būtu bijis pamatīgs solis uz augšu. well, not this time.